skaidro, ka šāda uzņēmējdarbība nozīmē efektīvu un faktisku darbību, ko veic pastāvīga vienība, turpretim pastāvīgo vienību juridiskais statuss nav noteicošais faktors. Tas nozīmē, ka pamatpakalpojumu sniedzējs var būt dalībvalsts jurisdikcijā ne tikai gadījumos, ja dalībvalsts teritorijā atrodas pakalpojuma sniedzēja galvenais birojs, bet arī gadījumos, kad pakalpojuma sniedzējam dalībvalsts teritorijā ir, piemēram, filiāle vai citas juridiskas formas vienība. Tas nozīmē, ka viena vienība vienlaikus var būt vairāku dalībvalstu jurisdikcijā. 4.1.5. Komisijai iesniedzamā informācija. Pārskatīšanas nolūkā, kas Komisijai jāveic saskaņā ar TID direktīvas 23. panta 1. punktu, dalībvalstīm ir pienākums iesniegt Komisijai līdz 2018. gada 9. novembrim un pēc tam ik pēc diviem gadiem šādu informāciju:  valstu pasākumus, kas ļauj identificēt PS;  pamatpakalpojumu sarakstu;  identificēto pamatpakalpojumu sniedzēju skaitu katrai II pielikumā minētajai nozarei un norādi par to nozīmīgumu attiecībā uz minēto nozari; kā arī  robežvērtības, ja tādas pastāv, lai noteiktu attiecīgo piedāvājuma līmeni, atsaucoties uz to lietotāju skaitu, kuri izmanto minēto pakalpojumu, kā minēts 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā, vai uz minētā konkrētā pamatpakalpojumu sniedzēja nozīmīgumu, kā minēts 6. panta 1. punkta f) apakšpunktā. 23. panta 1. punktā paredzētā pārskatīšana, kas veicama pirms visaptverošas direktīvas pārskatīšanas, atspoguļo to, cik lielu nozīmi likumdevēji piešķir pareizai direktīvas transponēšanai attiecībā uz pamatpakalpojumu sniedzēju identificēšanu, lai izvairītos no tirgus sadrumstalošanās. Lai veiktu šo procesu vislabākajā iespējamā veidā, Komisija mudina dalībvalstis sadarbības grupā pārrunāt šo tēmu un dalīties attiecīgajā pieredzē. Komisija arī mudina dalībvalstis iesniegt Komisijai, ja nepieciešams, konfidenciāli, identificēto (galu galā izraudzīto) pamatpakalpojumu sniedzēju sarakstus papildus visai informācijai, kura dalībvalstīm jāsniedz Komisijai saskaņā ar direktīvu. Šādu sarakstu pieejamība palīdzētu Komisijai sagatavot kvalitatīvāku vērtējumu par identifikācijas procesa konsekvenci, kā arī ļautu salīdzināt dažādās dalībvalstu pieejas, tādējādi nodrošinot labāku rezultātu direktīvas mērķu sasniegšanā. 4.1.6. Kā veikt identifikācijas procesu? Kā redzams 4. att., ir seši galvenie jautājumi, kas valsts iestādei jāuzdod konkrētas vienības identifikācijas procesā. Turpmākajā rindkopā katrs jautājums atbilst solim, kas jāveic saskaņā ar 5. pantu kopā ar 6. pantu un arī ņemot vērā 1. panta 7. punkta piemērojamību. 1. solis — vai vienība pieder pie direktīvas II pielikumā norādītas nozares/apakšnozares un atbilst vienības veidam? 24

Select target paragraph3

Connect to a paragraph
Connect to an entity
Disable highlights
Add to table of contents