Šajā iedaļā aprakstīts, kā TID direktīva vairo dalībvalstu gatavību, jo tajā paredzēts, ka ir
nepieciešamas efektīvas valstu kompetentās iestādes un datordrošības incidentu reaģēšanas
vienības (CSIRT). Precīzāk, šajā iedaļā iztirzāts pienākums izraudzīties valstu kompetentās
iestādes, tostarp tās, kas pildīs vienota kontaktpunkta lomu. Tajā apskatītas trīs tēmas: (a)
iespējamās valstu pārvaldības struktūras (piemēram, centralizēti, decentralizēti modeļi u.c.) un
citas prasības; (b) vienota kontaktpunkta loma un (c) datordrošības incidentu reaģēšanas
vienības.
3.1. Iestāžu veidi.
TID direktīvas 8. punkts nosaka dalībvalstīm pienākumu izraudzīties valsts kompetentās
iestādes, kuras atbild par tīklu un informācijas sistēmu drošību, skaidri pieļaujot iespēju
izraudzīties “vienu vai vairākas valsts kompetentās iestādes”. Direktīvas 30. apsvērums
paskaidro šādas pieejas izvēli: “Ņemot vērā atšķirības valstu pārvaldes struktūrās un lai
garantētu jau esošo nozaru noteikumu izpildi vai aizsargātu Savienības pašreizējās
uzraudzības un regulējošās struktūras, kā arī lai izvairītos no dublēšanās, dalībvalstīm
vajadzētu spēt izraudzīties vairāk nekā vienu valsts kompetento iestādi, kas ir atbildīga par to,
lai saskaņā ar šo direktīvu pildītu uzdevumus saistībā ar pamatpakalpojumu sniedzēju un
digitālo pakalpojumu sniedzēju tīklu un informācijas sistēmu drošību”.
Tādējādi dalībvalstis var izvēlēties — izraudzīties vienu centrālo iestādi, kas atbild par visām
direktīvas aptvertajām nozarēm un pakalpojumiem, vai vairākas iestādes atkarībā, piemēram,
no nozares veida.
Lemjot par pieeju, dalībvalstis var vadīties no savas pieredzes saistībā ar esošo tiesisko
regulējumu par informācijas kritiskās infrastruktūras aizsardzību (CIIP). Kā aprakstīts 1.
tabulā, izstrādājot CIIP regulējumu, dalībvalstis kompetenču noteikšanā valsts līmenī
nolēmušas izmantot centralizētu vai decentralizētu pieeju. Šeit valstu piemēri tiek izmantoti
tikai ilustratīvā nolūkā un ar mērķi vērst dalībvalstu uzmanību uz esošajiem
organizatoriskajiem ietvariem. Tādējādi Komisija neuzskata, ka attiecīgo valstu izmantotie
CIIP regulējuma modeļi obligāti jāizmanto TID direktīvas transponēšanai.
Dalībvalstis var izvēlēties arī dažādus kombinētus pasākumus, kuros ietverti gan centralizētas,
gan decentralizētas pieejas elementi. Izvēli var izdarīt saskanīgi ar iepriekšējiem
nacionālajiem pārvaldības pasākumiem attiecībā uz direktīvas aptvertajām dažādajām
nozarēm un pakalpojumiem vai no jauna pieņemtajiem pasākumiem, kurus pieņēmušas
attiecīgās iestādes un attiecīgās ieinteresētās personas, kas identificētas kā pamatpakalpojumu
sniedzēji un digitālo pakalpojumu sniedzēji. Svarīgi faktori, kas nosaka dalībvalstu izvēli, var
būt arī speciālistu pieredze kiberdrošībā, finansēšanas apsvērumi, saikne starp ieinteresētajām
personām un valsts interesēm (piemēram, ekonomikas attīstība, sabiedrības drošība utt.).
3.2 Publiskošana un citi nozīmīgi aspekti.
Saskaņā ar 8. panta 7. punktu dalībvalstīm ir jāinformē Komisija par izraudzīto valsts
kompetento iestādi un tās uzdevumiem. Tas ir jāizdara līdz transponēšanas termiņa beigām.
Direktīvas 15. un 17. pants nosaka dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, lai kompetentajām
iestādēm būtu vajadzīgās pilnvaras un līdzekļi šajos pantos noteikto uzdevumu izpildei.
11
Select target paragraph3
Connect to a paragraph
Connect to an entity
Disable highlights
Add to table of contents