Šajā iedaļā aprakstīts, kā TID direktīva vairo dalībvalstu gatavību, jo tajā paredzēts, ka ir nepieciešamas efektīvas valstu kompetentās iestādes un datordrošības incidentu reaģēšanas vienības (CSIRT). Precīzāk, šajā iedaļā iztirzāts pienākums izraudzīties valstu kompetentās iestādes, tostarp tās, kas pildīs vienota kontaktpunkta lomu. Tajā apskatītas trīs tēmas: (a) iespējamās valstu pārvaldības struktūras (piemēram, centralizēti, decentralizēti modeļi u.c.) un citas prasības; (b) vienota kontaktpunkta loma un (c) datordrošības incidentu reaģēšanas vienības. 3.1. Iestāžu veidi. TID direktīvas 8. punkts nosaka dalībvalstīm pienākumu izraudzīties valsts kompetentās iestādes, kuras atbild par tīklu un informācijas sistēmu drošību, skaidri pieļaujot iespēju izraudzīties “vienu vai vairākas valsts kompetentās iestādes”. Direktīvas 30. apsvērums paskaidro šādas pieejas izvēli: “Ņemot vērā atšķirības valstu pārvaldes struktūrās un lai garantētu jau esošo nozaru noteikumu izpildi vai aizsargātu Savienības pašreizējās uzraudzības un regulējošās struktūras, kā arī lai izvairītos no dublēšanās, dalībvalstīm vajadzētu spēt izraudzīties vairāk nekā vienu valsts kompetento iestādi, kas ir atbildīga par to, lai saskaņā ar šo direktīvu pildītu uzdevumus saistībā ar pamatpakalpojumu sniedzēju un digitālo pakalpojumu sniedzēju tīklu un informācijas sistēmu drošību”. Tādējādi dalībvalstis var izvēlēties — izraudzīties vienu centrālo iestādi, kas atbild par visām direktīvas aptvertajām nozarēm un pakalpojumiem, vai vairākas iestādes atkarībā, piemēram, no nozares veida. Lemjot par pieeju, dalībvalstis var vadīties no savas pieredzes saistībā ar esošo tiesisko regulējumu par informācijas kritiskās infrastruktūras aizsardzību (CIIP). Kā aprakstīts 1. tabulā, izstrādājot CIIP regulējumu, dalībvalstis kompetenču noteikšanā valsts līmenī nolēmušas izmantot centralizētu vai decentralizētu pieeju. Šeit valstu piemēri tiek izmantoti tikai ilustratīvā nolūkā un ar mērķi vērst dalībvalstu uzmanību uz esošajiem organizatoriskajiem ietvariem. Tādējādi Komisija neuzskata, ka attiecīgo valstu izmantotie CIIP regulējuma modeļi obligāti jāizmanto TID direktīvas transponēšanai. Dalībvalstis var izvēlēties arī dažādus kombinētus pasākumus, kuros ietverti gan centralizētas, gan decentralizētas pieejas elementi. Izvēli var izdarīt saskanīgi ar iepriekšējiem nacionālajiem pārvaldības pasākumiem attiecībā uz direktīvas aptvertajām dažādajām nozarēm un pakalpojumiem vai no jauna pieņemtajiem pasākumiem, kurus pieņēmušas attiecīgās iestādes un attiecīgās ieinteresētās personas, kas identificētas kā pamatpakalpojumu sniedzēji un digitālo pakalpojumu sniedzēji. Svarīgi faktori, kas nosaka dalībvalstu izvēli, var būt arī speciālistu pieredze kiberdrošībā, finansēšanas apsvērumi, saikne starp ieinteresētajām personām un valsts interesēm (piemēram, ekonomikas attīstība, sabiedrības drošība utt.). 3.2 Publiskošana un citi nozīmīgi aspekti. Saskaņā ar 8. panta 7. punktu dalībvalstīm ir jāinformē Komisija par izraudzīto valsts kompetento iestādi un tās uzdevumiem. Tas ir jāizdara līdz transponēšanas termiņa beigām. Direktīvas 15. un 17. pants nosaka dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, lai kompetentajām iestādēm būtu vajadzīgās pilnvaras un līdzekļi šajos pantos noteikto uzdevumu izpildei. 11

Select target paragraph3

Connect to a paragraph
Connect to an entity
Disable highlights
Add to table of contents