skaidro, ka šāda uzņēmējdarbība nozīmē efektīvu un faktisku darbību, ko veic pastāvīga
vienība, turpretim pastāvīgo vienību juridiskais statuss nav noteicošais faktors. Tas nozīmē,
ka pamatpakalpojumu sniedzējs var būt dalībvalsts jurisdikcijā ne tikai gadījumos, ja
dalībvalsts teritorijā atrodas pakalpojuma sniedzēja galvenais birojs, bet arī gadījumos, kad
pakalpojuma sniedzējam dalībvalsts teritorijā ir, piemēram, filiāle vai citas juridiskas formas
vienība.
Tas nozīmē, ka viena vienība vienlaikus var būt vairāku dalībvalstu jurisdikcijā.
4.1.5. Komisijai iesniedzamā informācija.
Pārskatīšanas nolūkā, kas Komisijai jāveic saskaņā ar TID direktīvas 23. panta 1. punktu,
dalībvalstīm ir pienākums iesniegt Komisijai līdz 2018. gada 9. novembrim un pēc tam ik pēc
diviem gadiem šādu informāciju:
valstu pasākumus, kas ļauj identificēt PS;
pamatpakalpojumu sarakstu;
identificēto pamatpakalpojumu sniedzēju skaitu katrai II pielikumā minētajai nozarei
un norādi par to nozīmīgumu attiecībā uz minēto nozari; kā arī
robežvērtības, ja tādas pastāv, lai noteiktu attiecīgo piedāvājuma līmeni, atsaucoties
uz to lietotāju skaitu, kuri izmanto minēto pakalpojumu, kā minēts 6. panta 1. punkta
a) apakšpunktā, vai uz minētā konkrētā pamatpakalpojumu sniedzēja nozīmīgumu, kā
minēts 6. panta 1. punkta f) apakšpunktā.
23. panta 1. punktā paredzētā pārskatīšana, kas veicama pirms visaptverošas direktīvas
pārskatīšanas, atspoguļo to, cik lielu nozīmi likumdevēji piešķir pareizai direktīvas
transponēšanai attiecībā uz pamatpakalpojumu sniedzēju identificēšanu, lai izvairītos no
tirgus sadrumstalošanās.
Lai veiktu šo procesu vislabākajā iespējamā veidā, Komisija mudina dalībvalstis sadarbības
grupā pārrunāt šo tēmu un dalīties attiecīgajā pieredzē. Komisija arī mudina dalībvalstis
iesniegt Komisijai, ja nepieciešams, konfidenciāli, identificēto (galu galā izraudzīto)
pamatpakalpojumu sniedzēju sarakstus papildus visai informācijai, kura dalībvalstīm jāsniedz
Komisijai saskaņā ar direktīvu. Šādu sarakstu pieejamība palīdzētu Komisijai sagatavot
kvalitatīvāku vērtējumu par identifikācijas procesa konsekvenci, kā arī ļautu salīdzināt
dažādās dalībvalstu pieejas, tādējādi nodrošinot labāku rezultātu direktīvas mērķu
sasniegšanā.
4.1.6. Kā veikt identifikācijas procesu?
Kā redzams 4. att., ir seši galvenie jautājumi, kas valsts iestādei jāuzdod konkrētas vienības
identifikācijas procesā. Turpmākajā rindkopā katrs jautājums atbilst solim, kas jāveic saskaņā
ar 5. pantu kopā ar 6. pantu un arī ņemot vērā 1. panta 7. punkta piemērojamību.
1. solis — vai vienība pieder pie direktīvas II pielikumā norādītas nozares/apakšnozares
un atbilst vienības veidam?
24
Select target paragraph3
Connect to a paragraph
Connect to an entity
Disable highlights
Add to table of contents