akadēmisko zināšanu centri, , kas varētu orientēties pēc Eiropas kiberdrošības pētniecības un
zināšanu centra un ENISA. Būtu jāpanāk, ka ir pašsaprotami IKT produktu un sistēmu izstrādē
jau no paša sākuma ievērot drošības principus. Kiberdrošības izglītība būtu jāattiecina ne tikai
uz IT profesionāļiem, bet arī jāintegrē citu jomu, piemēram, inženierzinātņu, uzņēmējdarbības
vadības un jurisprudences mācību programmās, kā arī specifiskos nozaru izglītības virzienos.
Visbeidzot, pamatskolu un vidējās izglītības iestāžu skolotāji un skolēni būtu jāiepazīstina ar
kibernoziedzības un kiberdrošības jautājumiem digitālo kompetenču apguves laikā.
ES kopā ar dalībvalstīm arī būtu jādod ieguldījums šajā darbā, balstoties uz Digitālo prasmju
un darbvietu koalīcijas darbu52 un ieviešot, piemēram, māceklības shēmas kiberdrošībā
maziem un vidējiem uzņēmumiem.
2.7. Kiberhigiēnas un izpratnes veicināšana
Tiek apgalvots, ka aptuveni 95 % no incidentiem izraisa “sava veida cilvēciskā kļūda — ar
nodomu vai bez tā”53, tātad cilvēciskais faktors spēlē svarīgu lomu. Tādēļ ikviens ir atbildīgs
par kiberdrošību. Tas nozīmē, ka jāmaina personīgā, uzņēmumu un valsts pārvaldes nostāja,
lai ikviens apzinātos apdraudējumu un tā rīcībā būtu rīki un prasmes, kas ir nepieciešamas
ātrai uzbrukumu atklāšanai un aktīvai aizsardzībai pret tiem. Cilvēkiem jāattīsta kiberhigiēnas
paradumi, un uzņēmumiem un organizācijām jāievieš piemērotas, uz risku balstītas
kiberdrošības programmas, kuras ir regulāri jāatjaunina, lai pielāgotos mainīgajai
apdraudējuma situācijai.
Kiberdrošības direktīva ne tikai nosaka dalībvalstu pienākumus apmainīties ar informāciju par
kiberuzbrukumiem ES līmenī, bet arī ieviest pārdomātas valstu kiberdrošības stratēģijas un
sistēmas attiecībā uz tīkla un informācijas sistēmu drošību. Valstu pārvaldēm ES un valstu
līmenī būtu jāturpina uzņemties vadošo lomu šo centienu virzīšanā uz priekšu.
Pirmkārt, dalībvalstīs būtu maksimāli jāpalielina kiberdrošības rīku pieejamība uzņēmumiem
un privātpersonām. Jo īpaši būtu jāiegulda lielākas pūles, lai novērstu un mazinātu
kibernoziedzības ietekmi uz galalietotājiem. Kā piemērs tam ir Eiropola darbs pie kampaņas
“NoMoreRansom”54, kas tika organizēta ciešā sadarbībā starp tiesībaizsardzības iestādēm un
kiberdrošības uzņēmumiem, lai palīdzētu lietotājiem novērst inficēšanos ar izspiedējvīrusiem
un atšifrēt datus, ja viņi ir kļuvuši par uzbrukuma upuriem. Šādas shēmas būtu jāizvērš arī
pret citiem ļaunprogrammatūras veidiem citās jomās, un ES būtu jāizveido vienots portāls,
kas apkopotu visus šādus rīkus vienotā kontaktpunktā, sniedzot konsultācijas lietotājiem
par ļaunprogrammatūras novēršanu un atklāšanu un saites uz ziņošanas mehānismiem.
Otrkārt, dalībvalstīm būtu jāpaātrina kiberdrošāku rīku izmantošana e-pārvaldes izstrādē
un pilnībā jāizmanto priekšrocības, ko sniedz kompetenču tīkls. Būtu jāveicina drošu
identifikācijas līdzekļu ieviešana, pamatojoties uz ES regulējumu par elektronisko
identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū,
kas ir spēkā kopš 2016. gada un nodrošina paredzamu regulatīvo vidi drošai un vienotai
elektroniskajai mijiedarbībai starp uzņēmumiem, privātpersonām un valsts sektora iestādēm55.
52
53
54
55
https://ec.europa.eu/digital-single-market/en/digital-skills-jobs-coalition.
IBM “Kiberdrošības izlūkdatu rādītājs” 2014. gads, kas minēts Securitymagazine.com, 2014. gada 19. jūnijs.
https://www.nomoreransom.org/.
Regula (ES) Nr. 910/2014 par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko
darījumu veikšanai iekšējā tirgū (eIDAS regula), kas tika pieņemta 2014. gada 23. jūlijā. Tāpat arī Eiropas
Komisija nodrošina moduļus un rīkus eID un e-paraksta savietojamībai (piemēram, uzticamo sarakstu
pārlūkus) Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta programmas ietvaros.
11
Select target paragraph3
Connect to a paragraph
Connect to an entity
Disable highlights
Add to table of contents