akadēmisko zināšanu centri, , kas varētu orientēties pēc Eiropas kiberdrošības pētniecības un zināšanu centra un ENISA. Būtu jāpanāk, ka ir pašsaprotami IKT produktu un sistēmu izstrādē jau no paša sākuma ievērot drošības principus. Kiberdrošības izglītība būtu jāattiecina ne tikai uz IT profesionāļiem, bet arī jāintegrē citu jomu, piemēram, inženierzinātņu, uzņēmējdarbības vadības un jurisprudences mācību programmās, kā arī specifiskos nozaru izglītības virzienos. Visbeidzot, pamatskolu un vidējās izglītības iestāžu skolotāji un skolēni būtu jāiepazīstina ar kibernoziedzības un kiberdrošības jautājumiem digitālo kompetenču apguves laikā. ES kopā ar dalībvalstīm arī būtu jādod ieguldījums šajā darbā, balstoties uz Digitālo prasmju un darbvietu koalīcijas darbu52 un ieviešot, piemēram, māceklības shēmas kiberdrošībā maziem un vidējiem uzņēmumiem. 2.7. Kiberhigiēnas un izpratnes veicināšana Tiek apgalvots, ka aptuveni 95 % no incidentiem izraisa “sava veida cilvēciskā kļūda — ar nodomu vai bez tā”53, tātad cilvēciskais faktors spēlē svarīgu lomu. Tādēļ ikviens ir atbildīgs par kiberdrošību. Tas nozīmē, ka jāmaina personīgā, uzņēmumu un valsts pārvaldes nostāja, lai ikviens apzinātos apdraudējumu un tā rīcībā būtu rīki un prasmes, kas ir nepieciešamas ātrai uzbrukumu atklāšanai un aktīvai aizsardzībai pret tiem. Cilvēkiem jāattīsta kiberhigiēnas paradumi, un uzņēmumiem un organizācijām jāievieš piemērotas, uz risku balstītas kiberdrošības programmas, kuras ir regulāri jāatjaunina, lai pielāgotos mainīgajai apdraudējuma situācijai. Kiberdrošības direktīva ne tikai nosaka dalībvalstu pienākumus apmainīties ar informāciju par kiberuzbrukumiem ES līmenī, bet arī ieviest pārdomātas valstu kiberdrošības stratēģijas un sistēmas attiecībā uz tīkla un informācijas sistēmu drošību. Valstu pārvaldēm ES un valstu līmenī būtu jāturpina uzņemties vadošo lomu šo centienu virzīšanā uz priekšu. Pirmkārt, dalībvalstīs būtu maksimāli jāpalielina kiberdrošības rīku pieejamība uzņēmumiem un privātpersonām. Jo īpaši būtu jāiegulda lielākas pūles, lai novērstu un mazinātu kibernoziedzības ietekmi uz galalietotājiem. Kā piemērs tam ir Eiropola darbs pie kampaņas “NoMoreRansom”54, kas tika organizēta ciešā sadarbībā starp tiesībaizsardzības iestādēm un kiberdrošības uzņēmumiem, lai palīdzētu lietotājiem novērst inficēšanos ar izspiedējvīrusiem un atšifrēt datus, ja viņi ir kļuvuši par uzbrukuma upuriem. Šādas shēmas būtu jāizvērš arī pret citiem ļaunprogrammatūras veidiem citās jomās, un ES būtu jāizveido vienots portāls, kas apkopotu visus šādus rīkus vienotā kontaktpunktā, sniedzot konsultācijas lietotājiem par ļaunprogrammatūras novēršanu un atklāšanu un saites uz ziņošanas mehānismiem. Otrkārt, dalībvalstīm būtu jāpaātrina kiberdrošāku rīku izmantošana e-pārvaldes izstrādē un pilnībā jāizmanto priekšrocības, ko sniedz kompetenču tīkls. Būtu jāveicina drošu identifikācijas līdzekļu ieviešana, pamatojoties uz ES regulējumu par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū, kas ir spēkā kopš 2016. gada un nodrošina paredzamu regulatīvo vidi drošai un vienotai elektroniskajai mijiedarbībai starp uzņēmumiem, privātpersonām un valsts sektora iestādēm55. 52 53 54 55 https://ec.europa.eu/digital-single-market/en/digital-skills-jobs-coalition. IBM “Kiberdrošības izlūkdatu rādītājs” 2014. gads, kas minēts Securitymagazine.com, 2014. gada 19. jūnijs. https://www.nomoreransom.org/. Regula (ES) Nr. 910/2014 par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū (eIDAS regula), kas tika pieņemta 2014. gada 23. jūlijā. Tāpat arī Eiropas Komisija nodrošina moduļus un rīkus eID un e-paraksta savietojamībai (piemēram, uzticamo sarakstu pārlūkus) Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta programmas ietvaros. 11

Select target paragraph3

Connect to a paragraph
Connect to an entity
Disable highlights
Add to table of contents